Šķirtne starp informācijas sniedzēju un patērētāju ir relatīva, un komunikācija attīstās ne tikai kā datu apmaiņa, bet arī kā dalīšanās veids. Šī dinamika ir sekmējusi komunikācijas kā tādas vērtības apzināšanos, to uzlūkojot kā dialogu, apmaiņu, solidaritātes izpausmi un pozitīvu attiecību veidošanu. No otras puses, digitālajai komunikācijai ir raksturīgi ierobežojumi: mijiedarbības vienpusīgums, tendence atklāt tikai dažus savas iekšējās pasaules aspektus un risks veidot tādu personīgo tēlu, kas noved pie sevis apjūsmošanas.